Atpakaļ uz visiem jaunumiem

Sirsnības mēnesis - labākie darbi

Šo darbu autori saņem dāvanas no Borowa Mc - "Ui, lobs!" CD, kā arī ielūgumus uz septembra otrajā pusē notiekošajiem Latgales koncertiem.

Grupa saka paldies visiem par dalību - saņemti simtiem sirsnīgu un izjustu darbu.

Platforma.lv skatāmi labākie foto darbi.

esmu kā pienene
tiecos pēc saules
mani sapņi cerības
pieneņu pūkas
uzpūtīs vējš
aizlidos
paliks nekas
pieņu kāts

stājies man blakus
aizsedz vēju
glāb manas cerības
pieneņu pūkas

/Egija Strika/ 

Vīnā reitā...

Reita rosa jau nūkritusi
Sauļa ceļās, lai gaismu duovynotu
Bet aiz mežym tuolim, garim
Nuok nagaisa muokūņi
Tik klusai,
Tik lānai, bez steigys
Paīt laiks
I jī jau vyrs golvys
Piekšņi palīk kluss
I putni nadzīd vairs
Byusj leits,
Kas soltu atnass,
Kas tevi atrass
Pazyud gaisma
Muokūņi aizsadz sauli
Vyss dīvains palīk
Pazyud meži, pazyud mojis
Prīkšā bolta sīna
I pa jumtu suok naskas grabjāt
Leits ir pīnocs,
Kas tevi samiercās,
Kas vysu puormaiņās...

/Jānis (dr***@inbox.lv/  

Tu parādījies kā pēc
Ziemas gaidīts ķirša zieds.
Tava smarža reibinoša.
Skaistums nevaldāms.
Es uzpinu vainagu,
Lai Tu būtu man blakus.
Tavi ziedi mani  kutināja
Kā Tavi maigi pieskārieni.
Bet tad jau sāka birt
Ziedlapiņas un auglis aizmesties...
Tagad eju un ēdu ķiršus..
Tie saldi kā Tavas lūpas..
Un sarkani kā Tava dedzīgā sirds..
Un kauliņš tik ciets
Kā mūsu griba būt vies otram.

/Anna Ģērmane/

Mīlestības dzejolis

Ir paruna sena, veca kā zeme:
Apdomā divreiz, pirms ko sāc!
Ik reizes, kad manī dzimst šī vēlme:
Sacīt tev – lūdzu, tuvāk man nāc...,


Paruna šī, kā vīruss postošs
Inficē manas maņas, izņemot vienu,
Tā uz šis lapas aust kā rīts mostošs,
Līdz iemieso sevī drūmu, vientuļu dienu


Sev vienīgā zināmā veidā, es tagad
Tev atklāju savu dvēseli, kā gleznu tukšu:
Uz audekla klātas krāsas, bet toņu tur trūkst,
Tie paliks vienmēr tādi, ja arī turpmāk es mukšu
Prom no vārdiem, kurus sacīt tev vēlos,
No pirkstu pieskārieniem taviem, kas toņus radīs
Par simpātiju liesmām, kuras gleznā kvēlos
Kā Erota svētība – tā savas sēklas stādīs


Tu varbūt jautāsi man: kāpēc un kā?
Es atbildēšu: Tava Daile, kā krāšņs zieds Tu sacīsi: Katram ziedam pienāk riets.
Es smaidīšu: Ne tiem, dvēseles dārzos plaukušiem...
Tu teiksi: Kādēļ jūtas nevari skaidros vārdos man paust?
Es čukstēšu: Tas taču pārāk vienkārši būs...
Tu beidzot smaidīsi: Vai tad no tā jūtas neīstākas kļūst?
Es sapņošu: Nē, bet vēlos ietērpt
Tās aurā.., tā radīs tik tiešām patiesu!
Tu brīnīsies: Ko gan?
Es starošu: Smaidu tavu patiesu...
Tu sakautrēsies: Ko paudīs šis smaids?
Es klusēšu: Tu jūti, ka mīlēta tiec!


/Nadīna Milauska/ 

Sasien manas rokas

Sasien manas rokas,
Un sasien man kājas,
Dvēseli manu sien!
Kā putnu sagūsti to.
Manu būtību sien pie savas,
Ar mezglu it ciešu, ja vēlies Tu!
Tik pielūko, lai tas neizirst,
Kad starp mums klejos laika smilts,
Kad smilšu pulkstenis aizsteigsies,
Un mūsu būtības mainīsies.
Lai vējš mani neaiznes prom no Tevis,
Jo Tu-mana būtība, laime un sūtība.
Sien mani, ja vēlies- es piederu Tev
Sien ar kārtīgām tauvām,
Jo nevēlos, lai laiks mani atņem Tev!



/Laura Zīle/   

Mirklis.

Pēdējais valsis ar Tevi kopā-
Sniega karalienes pilī.
Sniegpārslas dejo mums līdzi, 
Tik viegli un brīvi,
Tik liegi un nepiespiesti, 
Tik skumji...
Ledus roze no viņas dārza
Tavās rokās smaida,
Tajās ieplūst asins krāsa.
Ugunsputns tavā sirdī
Tagad ir arī manā.
Es piedzimstu no jauna,
Kad Tavas lūpas skar manējās.
Mans princi, ņem mani sev līdz!
 

***
Saules asaras manā logā.
Zvaigžņu koka saknes manā sirdī.
Katrs saknenis ieiet no vienas bezgalības otrā.
Izkliegtie vārdi tuksnesī bez atbildes.
Rožu ziedlapām kaisīts sāpju ceļš,
Bet manus spārnus Tev neaplauzt!
Tu-mans nepiepildītais sapnis.


/Līga Mieze/

Dzīvo

Ir
Smaids
Kaisle
Tumsa
Klusums
Neiecietība
Naids
Kliedziens
Spēks-neapturams
Un Tu apgriezies,
jo vējš planda matus.
Noķer tauriņu plaukstā,
sajūti samta pieskārienu.
Laid.
Un smaidi.
Tvīksti kaislē.
Klusumā kliedz,
MĪLI!

/Arta Saukāne/

   ..man bija 18 un es vēlējos būt skaistāka, vecāka un dzīves gudrāka. Es uzliku masku- tieši tādu, kādu es vēlējos un izdzīvoju vasaru kā Viņa. Es biju es, tikai ar citu vārdu, uzvārdu un vecumu. Atklāti sakot, es biju muļķe, tomēr to sapratu tikai tad, kad „apdedzinājos” un „apdedzināju” citus. 
   Bija vasara. Tā bija īpaša. Patiesībā, es nezinu, vai politisko, sociāli vai citādi šis laiks bija nozīmīgs Pasaulē, Latvijā vai manos laukos, bet manā dzīvē tas bija kaut kas skaists.
   Jūnija sākumā nokārtojām pēdējo eksāmenu vēsturē un vasara varēja sākties. Mazpilsētā notikumi norisinās strauji, bet minimāli. Tajā vasarā ar labāko draudzeni nolēmām uzsākt kaut ko interesantu, tikai lai būtu jautri. Un tā arī bija. Mēs izveidojām e-pastu internetā un sākām sarakstīties ar Viņu. Taisnību sakot, es nezinu, kādēļ Viņš atbildēja svešam cilvēkam uz tik primitīvu vēstuli: „Hei, kā iet?!”, bet tas notika un mēs sākām sarakstīties. Viņš sabiedrībā ir labi zināms cilvēks un tas man bija izaicinājums ar domu: „Ei, bet tas būs feini!” Pēc pāris dienām es biju kļuvusi atkarīga no e-pasta vēstulēm un vasara varēja sākties ar visu krāšņo emociju buķeti.
   Visu vasaru es dzīvoju divās pasaulēs- ierastajā ģimnāzistes un iedomu pilsētā, kurā mājoju es, tikai ar citu vārdu, vecumu, bet paturot savus sapņus un cilvēcisko vērtību sistēmu. Katra diena bija īpaša. Savā veidā tā bija dzīves skola, filozofu klubiņš vai vienkārši interešu pārstāvju sarunas, bet man tās deva daudz. Es nekad nebiju iedomājusies, ka sarakstīties varētu būt tik interesanti. Katrs vakars noslēdzās un jauna diena iesākās ar vēstules saņemšanu- nelielu, bet tik mīļu!
Pēc pāris nedēļām pienāca klusuma brīdis un man likās, ka es esmu Viņu zaudējusi. Bet, no otras puses, es nevaru zaudēt to, ko neesmu ieguvusi! Dienas gāja, bet vēstules nebija. Mani neviltoti sāka pārņemt sajūta- nebūs...- un tas bija skumji, jo es biju „pieķērusies” Viņam. Pēc pāris dienām Viņš atrakstīja un viss atsākās. Vasara ritēja uz priekšu. Saulainās pēcpusdienas nomainīja tumšus lietus mākoņus un otrādi, mana atkarība no Viņa tikai pieauga. Pēc diviem mēnešiem mēs nolēmām doties uz kopīgu pasākumu. Es zināju, kas Viņš ir, jo Viņa vārds daudziem ir zināms, bet mani Viņš nekad nebija redzējis. Viss bija norunāts, laiks izplānots un brīvdienas sapņos iezīmētas. Tomēr toreiz es droši varēju apgalvot- „Cilvēks domā, bet Dievs dara,” jo es iekļuvu auto avārijā un brīvdienas palika pagātnē. Es tās zaudēju, tomēr paliku ar cerību, ka varbūt citreiz, jo nekas citādi nebija mainījies, sarakstīšanās turpinājās un tā kļuva man vēl tuvāka un mīļāka. Dienas nomainīja nedēļas, nedēļas mēnešus un bija pienācis rudens. Krāsains, saulains un nedaudz lietains. Atklāti sakot, sarakstīšanās uzņēma apgriezienus un drīz es saņēmu vēstuli ar tekstu: „Es labprāt Tevi satiktu online, ja Tev nav iebildumi!?” Man nebija iebildumi, bet es biju melojusi. Un tas visu padarīja vēl sarežģītāku. Vasarā es par saviem meliem biju aizmirsusi, iespējams, tas nelikās svarīgi, jo es vienkārši gatavojos kopīgajam pasākumam, bet tagad mana sirdsapziņa lika noprast, ka tas nav pareizi un es izdarīju pagaidām lielāko kļūdu, jo pateicu taisnību. Tajā brīdī es nedomāju, bet rīkojos, es neaptvēru, ka tādējādi es Viņu zaudēšu, jo es nezināju, ko Viņš par to domā, bet meli paliek meli, protams, nekas labs tas nav!!! Es nezinu, kādēļ es tā izdarīju, bet noteikti tās bija loģiskas beigas tam, ko parasti sauc par meliem. Jā, es nebiju tā, par kuru vēlējos kļūt- vecāka, gudrāka un, protams, skaistāka, jo tad man tas šķita pats svarīgākais dzīvē, bet tā nebūt nav...
   Mēs atvadījāmies un es izdzēsu savu e-pastu. Viņš palika. Pēc gada es Viņu satiku, ejot caur Vecrīgu. Mūsu acu skatieni sastapās, es pasmaidīju mīļu un siltu smaidu un devos tālāk. Viņš, noteikti, mani neatpazina, bet tas bija tikai loģiski...
   Tagad man tas šķiet muļķīgi, jā, pavisam vienkārši- muļķīgi, bet tad tas bija Notikums ar lielo burtu, es biju aktrise, kura nospēlē un iejūtas „iedomu dzīvē”, aizmirstot par citiem- varbūt Viņam tas arī kaut ko nozīmēja, varbūt Viņam sāpēja...
..mana maska bija trausla. Tā sašķīda asās lauskās un es nespēju to salīmēt kopā, lai arī kādu līmi es lietotu...nedaudz skumjiem, bet es biju to pelnījusi...
Dialogs noslēdzās, priekškars nolaidās un mūsu izrāde bija beigusies, kuras pamatā bija meli no manas puses un tas bija kas tāds, kas pagrieza manu dzīvi par 180º grādiem un es griezos tiem līdzi- mācoties no savām kļūdām un smaidot, atceroties vasaru, jo, lai arī kas bija noticis, tas bija skaisti...

/Līva Liepniece/

Mēs ceļamies no jauna un tiecamies pēc saviem muļķīgajiem sapņiem, kas jau sen ir ieslodzīti stikla būrītī aiz atslēgas.


Viss sākas u n beidzas ar to pašu. Bet pa starpu viss mainās no vienas puses uz otru  un tā visu laiku sākot no paša sākuma un beizot ar pašām beigām.k as notiek pa vidu kur viss mainās katram pašam jāsaprot jo katra dzīvē tas ir kut kas cits.šai dzīvē mums viss ir ieplānots iepriekš kaut arī neapzināmies uz kurieni ejam mēs ejam uz noteiktiem mērķiem pie kuru sasniegšanas mēs to nosvinam ar vienalga ko galvanais lai tas būtu prieks kas nezūd no gada uz gadu.
Atver acis iededzies par kādu, iededzies par Latviju šogad, nākošgad un visus pārējos gadus. Iededzies par sevi iededzies par citiem jo tikai iededzoties mēs dosim otram spēku mēs dosim vārdu dosim gribu. Iededzies par sevi un tu iedegsies par daļiņu no pasaules. Ieklausies sevī un arī citi ieklausīsies   tavās muļķībās. Mēs daudz ko saprotam tikai pēc laika jo esam to jau daudzreiz pārcilājuši galvā. Citam tas nāk par labu bet šajā dzīvē  ir  jācer ir jāvēl ir jāmīl viss kam pieskaries.

 


Mēs ceļamies no jauna un tiecamies pēc saviem muļķīgajiem sapņiem, kas jau sen ir ieslodzīti stikla būrītī aiz atslēgas.
Viss sākas u n beidzas ar to pašu. Bet pa starpu viss mainās no vienas puses uz otru  un tā visu laiku sākot no paša sākuma un beizot ar pašām beigām.k as notiek pa vidu kur viss mainās katram pašam jāsaprot jo katra dzīvē tas ir kut kas cits.šai dzīvē mums viss ir ieplānots iepriekš kaut arī neapzināmies uz kurieni ejam mēs ejam uz noteiktiem mērķiem pie kuru sasniegšanas mēs to nosvinam ar vienalga ko galvanais lai tas būtu prieks kas nezūd no gada uz gadu.
Atver acis iededzies par kādu, iededzies par Latviju šogad, nākošgad un visus pārējos gadus. Iededzies par sevi iededzies par citiem jo tikai iededzoties mēs dosim otram spēku mēs dosim vārdu dosim gribu. Iededzies par sevi un tu iedegsies par daļiņu no pasaules. Ieklausies sevī un arī citi ieklausīsies   tavās muļķībās. Mēs daudz ko saprotam tikai pēc laika jo esam to jau daudzreiz pārcilājuši galvā. Citam tas nāk par labu bet šajā dzīvē  ir  jācer ir jāvēl ir jāmīl viss kam pieskaries.

 

/Ance Timane/

Mana sirds nepieder man - 
Tā ir dāvana. 
Un tomēr tu to paņēmi, 
Savā neziņā šaubīdamies,
Vai dot to atpakaļ...
Nez, vai tu apjaut, 
Cik tuvs man es kļuvis?
Izdari izvēli un skaties, 
Vai priekā mirdz acis,
Vai asaru skarti mani vaigi.
Izdari izvēli un skaties, 
Cik liela šī davana - 
Mana sirds...

/Monta Ribaka/

"Mīlestības deserts"
Mazliet no asarām,
Mazliet no medus,
Pilīti situma,
Šķipsniņu sala,
Saujiņu jūtu,
Skūpstus pēc garšas.

Mazliet no pastaigām,
Mazliet no naktīm,
Piejaucot zvaigznes,
Un sveču gaismu.
Pilīti vīraka,
Šķipsniņu smaidus,
Saujiņu iekāres,
Glāstus pēc vēlmes.

Mazliet no manis.
Mazliet no Tevis.

Un?...

Top 
mīlestības 
deserts.

/Kristofs Girgensons/

ikkreiz

kad vientuļi viņai paliek
viņa saskatās ar zvaigznēm
tā viņa jūt
ka vēl jo projām ir viņam blakus
jo debesis vienmēr ir vienādas
lai kur arī būtu


ikkreiz
kad viņam kļūst vientuļi
viņš lūkojas debesīs
ar acīm uzrunājot
tās pašas zvaigznes
jo zina
ka to pašu dara arī viņa


kā gribētos viņiem
būt blakus
zem tām pašām debesīm
reizē lūkoties
un nevis uz zvaigznēm
bet gan vienam otra acīs
skatoties
just un teikt
vijoties apskāvienos
nekad nelaist vaļā


sirdspuksti dungo
vienu un to pašu takti
divi mīlētāji
aizlūdzot
pazūd starp viļņiem
mēnesnīcas sonātei
skanot


pazūd un atrodas
esot kopā
viņi skaidri zina
abiem pieder
vienas un tās pašas debesis
uz kurām lūkoties
pēc kurām ilgoties

/Mārīte Ščerbaka/

Bija palikušas 10 minūtes līdz stundas beigām.Madara ar nepacietību gaidīja brīdi kad tiks ārā no skolas un satiks Daini.Viņa bija gatava atdot dvēseli lai tiktu ārā.Bet kurš gan viņai to piedāvās darīt?
Pēc šīs muļķīgās bet tomēr grūtās dienas vienīgais ko viņa vēlējās bija satikt viņu!
No rīta Madara bija traģiski sastrīdējusies ar mammu un var teikt,aizbēgusi no mājām.Viņas somā bija sabāztas pilnīgi visas mācību grāmatas un klades,kā arī pāris bikšu un T-krekli.Pēc tam viņai skolā bija jāpacieš skatuves runas konkurss.Skolotāja bija iedomājusies ka viņai ir talants.Briesmīgi!
Kā arī protams klusēšana starpbrīžos!Visi labi zināja ka 10.e klase atšķīrās no citām klasēm ar to,ka visi starpbrīžos klusēja.Agrāk šī klase bija bijusi visskaļākā.Jo visi bija izmantojuši starpbrīžus Madaras aprunāšanai.Līdz tam brīdim,kad Madara bija sadūšojusies un iesitusi "klases stilīgākajai meitenei".Meitene bija iedomājusies ka ir lielāka nekā bija patiesībā un Madarai tas nepatika.Šī meitene protams nebija forša.Vienkārši Madaras klasē neviens izņemot viņu pašu nesaprata,kas ir stilīgs un kas ir muļķīgs.
Runājot par Madaras bēgšanu no mājām,Madara bija visu izplānojusi.Nedēļu viņa paliks pie Daiņa.Viss kas vajadzīgs bija līdzi.
Pēc tam viņa protams atgriezīsies.Šī nebija īsta bēgšana,tikai mātes un tēva iebiedēšana.Viņai bija apnicis ka māte ar tēvu strīdās,un tajā visā iejauc viņu.
Madaras pārdomas par šo dienu pārtrauca zvans.Madara sameta mantas somā,izskrēja gaitenī un aiznesās uz garderobi!Tikai sagrābjot un pat neuzvelkot vējjaku,viņa metās uz izeju.
Kā jau bija paredzēts tur viņu gaidīja Dainis.Apskāvušies un saskūpstījušies viņi devās uz Daiņa mašīnu.Kad viņi bija tajā iekāpuši Dainis jautāja:"Kā šodien veicās?"
Tad nu Madara izstāstija par neveiksmīgo dienu un pašā nobeigumā pavēstija ka viņa nedēļu paliks pie Daiņa! Daiņa sejā parādījās sāpīga grimase.Pēkšņi viņš teica:"Tu varēsi palikt manā mājā,bet manis nebūs!"
"Ko?" Madara iekliedzās.
"Kā tā,nebūsi?" Viņa bija šokā.
Dainis pavēstija,ka viņam nāksies doties darba ceļojumā uz Lietuvu. Tādēļ viņam nāksies atstāt Madaru vienu.
Tālāko ceļu līdz Daiņa mājām viņi abi klusēja.Viss vakars tika pavadīts klusējot.Nakti viņi pavadīja katrs savā istabā un nepārmijot nevienu vārdu.
No rīta Madara pamodās viena.Viesistabā,kurā viņa gulēja,uz galda viņa atrada zīmīti,kurā bija paskaidrots,ka Dainim bija jādodas prom jau šodien.
Tagad viņai bija vesela nedēļa pārdomām par dzīvi!Pirmais ko viņa iedomājās,bija tas,ka viņa grib ēst!Viņa devās uz veikalu kurā nopirka parastus ātri pagatavojamus ēdienus:Makaronus,pienu,sausās brokastis,maizi,kausēto sieru un vēl dažus sīkumus.Aizgājusi mājās un izēdusi šķīvi makaronu ar desiņām,viņa apsēdās uz dīvāna un rakstīja.
Rakstīja stāstu par meiteni,kurai klājās slikti.Kurai nebija neviena un kura klaiņoja pa pilsētu nezinādama ko vēlas.
Kāpēc viņa to rakstīja?Varbūt tāpēc,ka pati nezināja ko grib?Varbūt jo nebija laimīga?
Šajā brīdī viņa tiešām sāka domāt pas dzīvi.Ko viņa bija sasniegusi?
Neko!
Kāpēc viņas dzīve bija tāda? Šobrīd viņa bija pavisam viena.
Domājot par to viņas skatiens pievērsās pulkstenim.Bija jau 11.Bija laiks doties pie miera.
Viņa aizmiga ar domām un sapņiem par savu neveiksmīgo dzīvi.
No rīta pamodusies viņa tika šokēta!Visapkārt gultai pa visu istabu bija rozes.Un no virtuves nāca kārdinoša kafijas smarža.Lēnām viņa devās uz virtuves pusi.Arī skats virtuvē viņu pārsteidza.
Pie galda sēdēja tēvs un māte merīgi malkojot kafiju.Un pie plīts stāvēja Dainis.
-Kas te notiek?"viņa jautāja.
-Nekas"māte mierīgi atbildēja.
-Daini,Tev taču vajadzēja būt Lietuvā,un ko Jūs te vispār darat?"
-Mēs atbraucām lai lūgtu,lai tu atgriezies mājās.Dainis mums pastāstīja kā tu jūties!" teica tēvs.
-"Jūs tiešām vēlaties lai es atgriežos?"
-"Protams!" apstiprināja māte.
-"Un Tu?"Kāpēc neatbildi?"
-"Man šķiet ka man jāatbild!Es sameloju,jo nezināju cik ilgs laiks man būs vajadzīgs lai nokārtotu šo problēmu."
-"Tu šo visu organizēji?"
Madara pieskrēja pie Daiņa un noskūpstīja viņu.Tad sabučoja savus vecākus un nodomāja:Man šajā dzīvē nav pārāk lielu sasniegumu,bet man ir kas svarīgāks.Man ir ģimene un ideāls mīļotais cilvēks...

***

Bija lietaina rudens diena.Jau nedēļu kā lija.Saule Laikam bija apvainojusies un izlēmusi nerādīt savu silto vaigu.
Jaunais mākslinieks Andris noskumis sēdēja mazajā virtuvītē un kārtējo reizi žēlojās savai māsai par iedvesmas trūkumu.
Kopš bija sācis līt,viņš vienkārši nebija spējis iziet no mājas un gleznot.
Varbūt vaina bija arī viņa ilggadējās draudzenes Lāsmas aiziešanā.Bet Andris centās par to nedomāt.
Pabeidzis sarunu ar māsu Mairu,viņš lēnā gaitā pārvietojās uz loga pusi.Viņš apsēdās uz krēsla,blakus logam,un garlaikotu skatienu vēroja ārā notiekošo.Viņš nesaprata kā tik neliela problēma,kā lietus var tik ļoti sabojāt garastāvokliun iedvesmu.
Ārā nekas interesants nenotika.Garām viņa mājas dārza vārtiņiem,ļoti ātrā gaitā,ik pēc brīža pagāja kāda sieviete vai vīrietis.
Pēkšņi Andris ieraudzīja ko tādu,kas viņu ļoti ieinteresēja.Garām dārza vārtiņiem gāja kāda meitene.
Parasti Andris būtu pusaizvērtām acīm sekojis līdzi meitenes kustībām,bet šī meitene bija neparasta!Andris plaši ieplestām acīm vēroja meiteni!
Meitene bija ģērbta tīri baltā kleitiņā ar košiem ziediem uz tās!Kājās tai bija uzautas baltas balerīnu kurpītes un matos iesieta balta matu lente.Un visinteresantākais bija tas,ka meitenei nebija lietussarga!Tā skaisti un eleganti virpuļoja pa ielu,nebaidoties no lietus,garām Andra mājai.
Tās bija pasakainākās 3 minūtes Andra mūžā.
Par spīti Andra domām,ka viņš nekad mūžā vairs neredzēs šo meiteni,viņš tomēr nosolījās to nekad neaizmirst!
Un tajā brīdĪ Andris apjauta ka šī meitene bija kļuvusi par viņa mūzu!Tā tapa viņa pirmais darbs pēc ilgāka pārtraukuma.
Tajā bija attēlota tā pati brīnišķīgā,virpuļojošā meitene,rudenīgais dārzs,un ceļš zem meitenes kājām.
Atšķirība starp iepriekšējiem jaunā mākslinieka darbiem un šo,bija tāda,ka šajā darbā lapas bija košākas,lietus dzīvīgāks, un darbs kopumā tēlaināks...
Andris nemaz nebrīnijās,par to ka nākamajā dienā arī saule nolēma noņemt savu mākoņu un lietus plīvuru.
Šajā dienā Andris nolēma,ka nosēdēs visu dienu pie loga,lai tikai ieraudzītu šo brīnumaino,bet tomēr cilvēcīgo būtni.Un par izbrīnu viņam,vinš to tiešām ieraudzīja.
Šoreiz meitene bija tērpusies spilgti sarkanā kleitiņā,un oranžās kurpītēs,kuras bija pieskaņotas oranžai matu lentei.Meitene atkalpriecīga pagāja garām jaunā mākslineka dārza vārtiņiem,ik pēc brīža palēkdamās,līdz izzuda Adra acu saktienam.
Andris protams,tā pat,kā iepriekšējā dienā devās uz pagrabu,kur bija iekārtota viņa mākslas istaba,un gleznoja nākamo gleznu.Šoreiz tā tapa vēl krāsaināka,tēlaināka,un līdz ar to sirdij mīļāka.
Un tā dienu pēc dienas tapa jaunas gleznas,un Andris kļuva slavens,jo bija sadūšojies un izlēmis gleznas izlikt mākslas galerijā.Protams viņš kļuva arī bagāts,jo ikkatrs vēlējās nopirkt jaunā mākslinieka darbus,par kuriem visi bija sajūsmā.
Bet nejau tādēļ Andris šo meiteni gleznoja.
Viņš to darīja dēļ mīlestības.Tiešām,Andris šo meiteni bija iemīlējis.
Šī meitene,starp citu viņas jaukais vārds ir Stefānija,bija uzzinājusi par jaunā mākslinieka aizraušanos ar viņas gleznošanu,un arī lēnām sāka viņu iemīlēt.
Kādu dienu viņa bija izlēmusi doties uz izstādi un aplūkot sevi no cita skatpunkta.Ieejot izstādes telpā,viņa iekļuva uzmanības centrā,jo visi viņu atpazina no gleznām.Ikkatrs vēlējās kaut ko uzzināt un iegūt viņas autogrāfu.
Andris stāvēja nelielā attālumā no galerijas un vēroja notiekošo.Pie galerijas bija milzīgs pūlis cilvēku.Viņam bija jānoskaidro kas tur notiek!Viņš pieskrēja pie ieejas un devās iekšā.Viņu ieraugot pūlis pavērās!Un tajā brīdī Andris ieraudzija Viņu!Šo brīnišķīgo būtni!
Tajā brīdī viss notika tik strauji...Vienā acu mirklī viņi saprata ka viņiem jābūt kopā...Tas notika pirmajā acu skatienā-Kā pasakās!
Viņi jauki parunājās un devās katrs uz savu pusi...
Bet slepenībā viņi bija norunājuši tikties šajā aukstajā novembra vakarā.
Viņi abi bija laimīgi par šo satikšanos!
Viņi satikās parkā,bet vakara gaitā nokļuva kādā jaukā vietiņā pie Daugavas.
Viņi apsēdās uz soliņa,un miermīlīgi runāja.
Andris bija apskāvis Stefāniju un kādā sarunas brīdī viņš pieliecās un noskūpstīja viņu.
Tieši tajā brīdī viņi juta nokrītam pirmās sniegpārslas.Tas bija tik skaisti!
Viņi saprata ka viņiem jābūt kopā mūžīgi.
Pēc mēneša viņi apprecējās.Pateicoties Andra uzgleznotajām gleznām,viņi ieguva naudu un pārvācās uz kādu jauku silto zemju saliņu kurā svinēja medusmēnesi mūžīgi...
Vai viņi bija laimīgi kopā visu mūžu,to es nezinu,bet salas iedzīvotāji runā ka viņi esot vislaimīgākas pāris uz pasaule.

/Santa Stirna/

Rīts

Pieliekot lūpas pierei,
Tās jūt-
Pieskāriens šis, nav tāds,kurš reiz zūd,
Patiesums rada tevī to smaidu,
To,kuru katru rītu es gaidu.

Bieži skatīties nezinu,kur,
Nespēju aprast ar rītu-tas bur,
Sapni,kurā tevi man mest,
Tā,lai mani tev nepamest.

Jānis vienmēr mostoties cer,
Un zin,ka Ineta vēlas un ver,
Sapni,kurā  tev mani mest,
Tā,lai tevi man nepamest.

Es nespētu bez tevis,
Viens starp sapņiem klīst.
Un tāpēc paldies Dievam,
Ka mums ir kopīgs rīts.
Es pieķeros un velkos,
Līdzi,kamēr plīst,
Mūsu mīlas mākonis.
Lai līst!

/Jānis Jerofejevs/

Laime - Bēdas

Pirmajā dienā - piebrauci klāt,
Runāji ar mani un smaidīji.
Beigt lūkoties nevarēju es,
Tik burvīgs bij' tavs smaids.

Kad satikties sākām mes,
Tad uzzinājām, abpusējs ir viss.
Sūtīji sms -
Nevari domāt beigt,
Un patīku Tev ļoti es.

Tad kādu dienu mainījās viss,
Citu iemīlēji tu.
Sāpīgi kļuva man,
Taču par spīti tam,
Mīlu Tevi joprojām,
Un ceru, ka atgriezīsies Tu.

Pašlaik dusmas valda pār Tevi,
Jo neizturēju un bļāvu uz Tevi.
Taču par spīti tam,
Vēlos lai piedod man,
Un ceru es - mīli mani vel.

/Madara Grosa/